To, ka šī performance iegūs tādu rezonansi, bija grūti paredzēt. Taču nedomāju, ka tā pelnījusi tik parastu negatīvismu attieksmē. Es taču izdarīju neparastu soli. Man to nebija viegli izdarīt, ko arī neslēpu. Senākos laikos vēl mācējām lasīt to, kas starp rindām, saprast, ka arī ar vizuālu darbību cilvēks var paust ko vairāk par redzamo notikumu. Vai šī mūsu spēja zaudēta pilnīgi? Ticu, ka nē. Es taču nezīmējos. Ar savu darbību ES ZĪMĒJU visiem, ka arī deputātam ir ne tikai tradicionālie pienākumi pieņemt tradicionālos lēmumus, bet arī atteikties no kaut kā ārkārtīgi ierasta un pierasta, lai mūsu valstī kaut kas beidzot izmainītos.
Lepojos ar visu ko esmu iespējis līdz šim, ar to laiku, kas mani personificēja kā “garmataino”, taču visi esam tikai cilvēki un cilvēki dzīves laikā pieļauj kļūdas. Vai ar šo “simfoniju” apliecinu, ka mana pārliecība būt arī ārēji atšķirīgam bijusi nepareiza? Protams, NĒ! Zirgasti tikai izmantoju kā redzamu simbolu pārejai no vecā uz jauno. Zirgaste – kā aplamais, kas ar mums noticis. Jā arī aplamais ko esmu pieļāvis es. Negribu vilkt līdzi savu kļūdu asti, tāpēc arī no tās redzami šķīros. Pamēģiniet arī jūs darīt līdzīgi, dariet to iekšēji, katrs sevī. Un pasaule ap mums mainīsies. Es tam ticu.
