Latvija-2013

Imants_ar_zirdzinju

”Latvija-2013” ir videoklipu sērija, kuras laikā tiks intervēti NA pārstāvji Saeimā, pašvaldībās, bet galvenokārt – kandidāti 2013. gada pašvaldību vēlēšanām. Mērķis – dot iespēju NA atbalstītājiem iepazīt savus pārstāvjus un topošos pārstāvjus valsts un pašvaldību pārvaldē. Idejas autors – Kalvis Apsītis, video – Raivis Zeltīts, montāža – Toms Bordāns. Pirmā intervija notiek ar Saeimas deputātu Imantu Parādnieku. Tehnisku iemeslu dēļ pāris jautājumi nav redzami klipos.

Pašvaldības un pašvaldību vēlēšanas

Ekonomika un vietējās uzņēmējdarbības veicināšana

Demogrāfija

Par vērtībām

Dažādas NA iniciatīvas

Jautājumu un atbilžu teksta versija

Pašvaldības un pašvaldību vēlēšanas
J: NA ir piedāvājusi vēlēšanu tiesības pašvaldībās no 16 gadu vecuma. Vai tas attieksies arī uz cita veida vēlēšanām vai pagaidām tikai uz pašvaldību vēlēšanām?

A: Es domāju, ka tas ir tikai pašsaprotami, ka mēs vēlamies, lai mūsu jaunieši būtu atbildīgāki un jau savlaicīgi nobriest Saeimas vēlēšanām, kas ir no 18 gadu vecuma, un pašvaldību vēlēšanas, kas tomēr vairāk ir saimnieciskas, tikai apliecinātu mūsu jauniešu spējas pieņemt atbildīgus lēmumus. Es domāju, ka tas būtu audzināms jau no skolas sola. Tas ir visnotaļ atbalstāms.

J: No cik gadu vecuma būs tiesības būt ievēlētiem? Vai arī šajā ziņā kaut kas varētu mainīties?

A: To gan nevajadzētu mainīt, jo tomēr pilngadība iestājas ar 18 gadu vecumu, protams, ka ir arī pilngadība juridiskā izpratnē, ja kāds līdz 18 gadu vecumam ir laulājies, bet… paliekam pie 18 gadiem.

J: Vai ir paredzama arī jauniešu izglītošana pilsoniskajos jautājumos skolās, lai viņi, sākot ar 16 gadu vecumu, būtu gatavi piedalīties demokrātiskajos procesos?

A: Es tā ceru, ka skolas uzdevums ir gatavot bērnus, jauniešus pieaugušo dzīvei un veidot viņus par atbildīgiem un krietniem pilsoņiem – Latvijas patriotiem. Tas, kas varbūt ne gluži notiek šobrīd, un tā programma nav tāda, kāda vismaz Nacionālās Apvienības izpratnē būtu pilnīgi atbalstāma kā absolūti laba esam, tas jau ir diezgan skaidrs. Tas, kā pietrūkst, ir veselības mācība, kas gan nav sakarībā ar vēlēšanām, bet viena no sadaļām, kurā cilvēks apzinās, kāda ir viņa atbildība pašam pret sevi, bet, tai pat laikā, es šo jautājumu gribētu skatīt daudz plašāk, un tā ir vispārējā dzīvesziņa – latviskā dzīvesziņa, kur ir gan attieksme pret ģimenes vērtībām, attieksme pret sevi, veselība, un izpratne par tautu, valsti, patriotisma stundu mācība, tātad tas jāskata tādā plašākā kontekstā, protams, ka tas ir viens no skolas uzdevumiem ciešā sadarbībā ar ģimeni, jo tomēr ģimene ieliek pamatu pamatus.

J: Kā NA biedriem un atbalstītājiem radīt iespēju piedalīties vēlēšanu kandidātu sarakstu veidošanā, veicināt priekšvēlēšanu diskusijas – lai pēc tam nebūtu pārmetumu, ka saraksti varbūt sastādīti nedemokrātiski u. tml.?

A: Ja ir idejas, ir priekšlikumi, laipni lūgti! Ir zināms, kā var iesniegt savus priekšlikumus, e-pasti ir pieejami visiem, pat ja kādu nevar sazvanīt, un no tā tad arī beigās rodas priekšlikumi gala sarakstam. Ja cilvēks uzskata, ka viņš pats varētu kandidēt, – protams, ka reizēm ir stipri ierobežots skaits, kurus varam ielikt listē, jo tā nav bezizmēra, bet katram ir iespēja piedalīties. Viss ko es varu pateikt – laipni aicināti!

J: Kā labāk veidot priekšvēlēšanu programmas pašvaldībās? Vai partija izveidos kaut kādu pamatu, ko var pārņemt pārējās pašvaldības, vai arī programmu izveide būs vietējo nodaļu ziņā?

A: Manuprāt, tādai pamata bāzei ir jābūt, jo tas tomēr ir arī cieši saistīts ar to, kā mēs veidojam valsts politiku, bet pašvaldībām jābūt pietiekami lielām iespējām noteikt šīs savas prioritātes, kas būtu raksturīgas konkrētam novadam – jābūt vispārējiem ideoloģiskiem pamatiem, bet detaļas, manuprāt, ir pašu vietējo sarakstu ziņā.

J: Kā zināms, vēlēšanās, it īpaši pašvaldību vēlēšanās mazākos novados, rezultātu bieži izšķir spilgtu personību esamība sarakstā. Kā nodrošināt, lai šie cilvēki būtu paredzami kā nacionālisti, lai uz viņiem var paļauties un arī katrs ierindas biedrs būtu gatavs par viņiem stāvēt un krist?

A: Manuprāt, svarīgākais ir cieša sadarbība – tikai darbā, ikdienas rūpēs var apliecināt uzticību un, ja notiek kaut kāda darbošanās atrauti no kodola, tad rodas šīs problēmas. Es negribu to nosaukt par kontroli, bet drīzāk par sadarbību un vispārēju izpratni – ja kaut kas tiek darīts, tad saproti, kāpēc un kāda ir motivācija. Neko jau nevar paredzēt, kas kādā brīdī cilvēkam ienāk prātā – riski pastāv vienmēr, bet tāpēc cilvēki ir personības un mūsu mērķis nav vadīt kādu, drīzāk spēcīgas personības, kuras stingri stāv uz tiem pamatiem, kurus mēs kopā esam noformulējuši un pie kuriem, protams, arī turamies.

J: Kādiem līdzekļiem būtu iespējams apkarot korupciju pašvaldību amatpersonu starpā?

A: Es domāju, ka tikai amatpersonas, kas tur ir vadītāji, vieni paši to veikt nevar. Tur noteikti apakšā ir ķēdīte, ir mazāki, lielāki ierēdņi, kuri zina, kas notiek, bet samierinās, tāpēc ka uzskata, ka ‘’varbūt es pazaudēšu darbu, man taču arī ir ģimene un par viņiem jāparūpējas’’. Tad kad cilvēks apzināsies, ka neatkarīgi no tā, kāds ir viņa izdevīgums – ja viņš būtu citā pusē kā cilvēks, kurš nav šai lietai piederīgs, viņš šo rīcību vērtētu kā neatbilstošu – ja viņš to apzinātos un atbilstoši rīkotos, tas jau to mainītu. Nevarētu tie cilvēki raustīt šos striķīšus attiecīgi arī realizēt savas savtīgās intereses. Viennozīmīgas receptes nav, piemēram, pastiprināt tiesu sistēmu, protams, manuprāt, arī KNAB jābūt lielākām iespējām šos procesus jau saknē pieķert un ar tiem tikt galā. Kā to vislabāk realizēt – tas atkal ir mūsu tieslietu ministra pārziņā un varbūt to speciālistu pārziņā, kuri ikdienā ar to strādā, bet kāda varētu būt vislabākā recepte, to nezinu.

Ekonomika un vietējās uzņēmējdarbības veicināšana
J: Kāda varētu būt pašvaldību loma, veicinot mazo uzņēmēju kooperāciju?

A: Pietiktu jau ar to (tas gan attiecas uz lielajām pašvaldībām), ka piešķirtu telpas, kas tāpat noteikti ir brīvas, vai piešķirtu zemes gabalu, kurā viņi var veidot šo kooperatīvu, nemaksājot nodokli par to, atkarībā no tā, kas tas ir par kooperatīvu. Pieņemsim, tagad ir nepieciešams izveidot kooperatīvu, kur būtu lauksaimniecības tehnika, jo katram zemniekam iegādāties šo tehniku, kas apsaimniekos tikai viņa saimniecību, varētu būt gana dārgi, vai arī jāpērk tad mazāk jaudīga tehnika, kas nav rentabli. Tātad tam ir nepieciešama kaut kāda bāze, pieņemsim, izveidot šādu vietu. Te ir pašvaldībām, zinot, kas ir attiecīgie uzņēmēji, kas ir ieinteresēti kādas jomas attīstībā, jāpulcina viņi kopā, nevis, lai viņi skatās viens uz otru kā konkurentu, kas varbūt zināmā mērā tā arī ir, bet, lai šī konkurence ir labdabīga un saprotot, ka, vairākiem sanākot kopā, var sasniegt labākus rezultātus. Es domāju, ka tas ir vairāk tāds organizatorisks un izziņas process, uzzinot, kas ir vajadzīgs. Tas ir menedžmenta darbs – tikt skaidrībā ar vajadzībām, un tad sniegt tās iespējas, kas noteikti pašvaldību rīcībā ir.

J: Vai pašvaldību iestādēm (savos iepirkumos utml.) ir likumīgas iespējas atbalstīt vietējos uzņēmējus?

A: Salīdzinoši nesen tikāmies ar Ungārijas delegāciju un biju patīkami pārsteigts, kā viņi risina šos jautājumus. Likās it kā brīnumaini, bet tai pašā laikā tik pašsaprotami. Viņi noteikuši, ka skolās 40% no pārtikas ir jāiepērk 30 km rādiusā ap skolu, un neviens nevar iebilst pret to. Tātad zemnieki var normāli atnest savus kartupeļus, savu saražoto produkciju, tādā veidā viņš arī var norēķināties par kaut kādiem pulciņiem vai vēl par kaut ko, bet ja tas tiek uzlikts kā ierobežojums, ka tev ir jāveic kāds konkurss un tiek atvests nezin no kurienes – kaut kādi lētie poļu, kuri, starp citu, ir subsidēti… tas nav normāli. Ir jāatrod veidi. Ungāri to varēja izdarīt – tātad mēs arī varam!

J: Vai šobrīd uz energoresursu taupīšanu vērsta sabiedrisko un dzīvojamo ēku renovācija notiek pietiekami bieži un mērķtiecīgi? Kā tiek piesaistīti vietējie līdzekļi?

A: Ir problēma – tas notiek, pietiekami efektīvi noteikti nē, tāpēc būtu jāpanāk, lai visi siltināšanas materiāli, kas būtu izmantojami šo ēku energoefektivitātei, ir vietējā ražojuma. Kā tas ir panākams? Mēs tiešām nevaram pateikt, ka tam ir jābūt vietējam materiālam, tāpēc, ka mēs pārkāpsim kaut kādas direktīvas, bet pieņemsim, ka sakarā ar CO2 kvotām, izmešu daudzumu, transportēšanas attālumam vajadzētu būt tādam un tādam, vai varētu atrast vēl kādus risinājumus, kur mēs panākam, ka tieši vietējais materiāls tiek izmantots ēku siltināšanā, un tādā veidā mēs atbalstām savu rūpniecību. Protams, ir vēl dažādas metodes, kā mēs to varam uzlabot, bet šī ir viena no tām, un, kas ir svarīgi, lai siltināšana nenotiek ķeksīša pēc, bet gan kvalitatīvi. Šobrīd, manuprāt, ne vienmēr tas tā notiek – varbūt tagad vairāk, bet sākotnējā periodā tas viss ir noticis bez tehniskās uzraudzības, un tas rada problēmas, it sevišķi padomju laikā būvētām mājām, tur rodas kondensāti un ēkas iet bojā. Tas nākotnē var gana sāpīgi atsaukties.

J: Kādas ir Latvijas izredzes ievērot Māstrihtas kritērijus, lai būtu iespējams ieviest Eiro?

A: Māstrihtas kritēriji jau nav pašmērķis, bet kopā ar koalīcijas partneriem esam pieņēmuši, ka mēs ieturam šo virzienu, jo tam ir savi plusi, bet var pienākt tāds brīdis, kad mums tiešām jāizvērtē, cik lietderīgi ir pievienoties eirozonai. Ja runājam par manu personīgo sajūtu, tad es noteikti esmu drīzāk skeptisks nekā atbalstošs, un izšķiršanās noteikti jābūt mūsu, nevis tā, ka mēs tagad virzāmies, esam izpildījuši, nu tad tagad iestājamies – ir pamatotas šaubas par to, cik tas ir lietderīgi, bet tas, ka šis virziens ir jāietur, manuprāt, ir pareizi – tas mūs disciplinē, bet jāmeklē ir visādi veidi, lai šo strikto kritēriju ievērošana neietekmē mūsu attīstību negatīvi. Vai tas tā šobrīd ir – drošs neesmu. Kaut vai tas pats PVN samazinājums par 1%, manuprāt, nebija pareizs – vajadzēja samazināt pārtikai, kas dotu daudz lielāku labumu katram Latvijas pilsonim, it sevišķi maznodrošinātajiem, un sasniegtu to pašu rezultātu, kas bija vēlamais, lai it kā ierakstītos šajos kritērijos. Tas ir diskusiju objekts.

J: Vai likumdevējs plāno kādus pasākumus, lai veicinātu pirmspensijas vecuma cilvēku nodarbinātību? Vai pašvaldībām nebūs jāuztur daudzi pirmspensijas vecuma bezdarbnieki?

A: Tas bija viens no Nacionālās apvienības uzstādījumiem, ko es izvirzīju arī sarunā ar Labklājības ministri personīgi. Mēs runājām, ka ir nepieciešama valsts programma tieši nodarbinātības veicināšanai pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kā tas ir daudzās citās valstīs, jo pretējā gadījumā sanāk tā – ja mēs paceļam pensijas vecumu un darba vietu skaits paliek nemainīgs, tad bezdarbnieku skaits palielinās, un tas nozīmē to, ka mēs maksāsim pabalstus no sociālā budžeta, tikai ne pensiju, bet bezdarbnieku. Tas ir absolūti neloģiski. Mūsu piedāvājums bija balstīts uz citu valstu pieredzi, kur ir realizētas šīs programmas – Anglijā piecu gadu laikā no 23% panākti 3%, tur gan ir divas vecuma grupas – jaunieši un pensionāri – 55-65 gadus vecumā. Mums ir jāuzstāda mērķis, kas ir izmērāms, un ja šobrīd tie ir 20% , mēs to gribam samazināt līdz 10% trīs gadu laikā, un tādus pilotprojektus ir iespējams veikt dažās pašvaldībās, protams, sadarbībā ar pašvaldībām, jo valstij pašai par sevi to paveikt būtu sarežģīti, bet atbalstīt un pašvaldībai radīt atbilstošu vidi – tas gan ir iespējams.

J: Latvijas nodokļu sistēma šobrīd ir labvēlīga tiem, kuri pārtiek no NĪ iznomāšanas, dividendēm, utml. Bet nav izdevīga tiem, kuri iztiek no darba algas. Kādi priekšlikumi ir šobrīd aktuāli, lai šo situāciju labotu?

A: Es nezinu, vai var apgalvot, ka kādam tiek dotas priekšrocības, bet, runājot par nodokļiem, tad iedzīvotāju ienākuma nodokļu samazinājums, kas tagad tiek veikts, noteikti nav pats labākais veids, vismaz mūsu izpratnē. Progresīvā sistēma – jā. Pamatlikme 15%, no 1000, varbūt pat 1200 latiem, tie varētu būt 20%, no kādiem 2000 vai 3000 latiem – jau 25%. Un galvenais, kas ir svarīgi, par ko mums ir arī panākta vienošanās valdībā, ir tas, ka atvieglojumi par apgādājamiem, konkrēti bērniem, tiks būtiski palielināti, nav svarīgs neapliekamais minimums, svarīgi ir tieši atvieglojumi par apgādājamiem. Tādā veidā mēs šo zināmo progresivitāti ar atbalstu ģimenēm ar bērniem ieviesīsim un, ja neapliekamais minimums šobrīd ir 70 lati, 100 lati – par pirmo bērnu, 120 – par otro, 150 – par trešo utt.

Demogrāfija
J: Daudzi jaunieši šobrīd izbrauc uz ārzemēm. Vai mēs darām pietiekami, lai tie, kuri turp aizbraukuši, gribētu atgriezties?

A: Jautājums ir, ko mēs gribam darīt, ko mēs varam darīt, kas ir tas, kas būtu nepieciešams, lai jaunieši nebrauktu prom, lai tie, kas ir aizbraukuši, varbūt iepazinuši pasauli, sapratuši, ka Latvija tomēr ir vislabākā zeme, kur pašiem radīt visus sev vēlamos apstākļus arī savai ģimenei, atgrieztos Latvijā. Skaidrs, ka vienmēr būs nepietiekoši, vienmēr uzskatīs, ka var darīt kaut ko labāk – pietrūkst tādas programmas, tas ir skaidrs. Vajag nākt klajā ar šādām iniciatīvām un priekšlikumiem, ko mēs varam lietas labā darīt – skaidrs, ka nebūs viena risinājuma, bet daudzas nianses, tie paši IIN atvieglojumi, atbalsts jaunajiem uzņēmējiem – arī tas varētu būt stimulējoši. Ir jāmeklē risinājumi, lai jaunieši uzskatītu, ka labākā vieta, kur veidot savu dzīvi un attīstīties, ir Latvija. Bet es nesaskatu šeit neko sliktu, ka cilvēki brauc un iepazīst pasauli – arī tādā veidā var, gūstot pieredzi, nonākt pie atziņas, ka Latvija ir labākā vieta.

J: Jaunajām ģimenēm pēc katra bērna piedzimšanas dzīves līmenis parasti krīt (bērns jākopj, nevar strādāt, papildu izdevumi). Vai būs kādas programmas, kuras šo finansiālo triecienu varētu mazināt?

A: Šobrīd darba kārtībā ir māmiņu algas, un viens no pirmajiem uzdevumiem – māmiņu algu griesti vismaz jāpārceļ tā, lai tie nav 350 lati un pēc tam 50%, bet tie ir tomēr cienīgi, ar 350 latiem, ja pirms tam alga ir bijusi, pieņemsim, 700 lati. Tomēr sieviete, kura kļūst par māmiņu, gribētu rēķināties ar vismaz to pašu naudiņu, bet ir taču bērniņš vēl nācis klāt. Un ar izmaksu gadu vien nepietiek, ir jābūt pusotram gadam – tas ir brīdis, kad varētu bērnu laist bērnudārzā, protams, ka ideālā gadījumā tie ir divi vai pat trīs gadi, bet minimums ir vismaz pusotrs gads, kad ir stabili nodrošināti tie ienākumi, kas bijuši līdz bērniņa piedzimšanai.

Par vērtībām
J: Vai Latvijā vīrieši pietiekami labi rūpējas par sievietēm? Vai valstī ir kaut kā veicināma vīriešu un sieviešu vienlīdzība mājas pienākumos un bērnu audzināšanā?

A: Par to sieviešu un vīriešu vienlīdzību es pat īsti negribu diskutēt – tā ir tāda tēma, kuru labāk neatvērt, bet, kas attiecas uz vīriešu atbildību, to gan es gribu īpaši uzsvērt. Ne tikai skolas, bet arī ģimenē diemžēl vairāk laikam māmiņas parūpējas par to, ka viņas audzina sev labus dēlus, bet tas, kas būtu nepieciešams vairāk, – audzināt labus, krietnus vīrus, atbildīgus vīrus savai vedeklai, un tā ir viena no problēmām, jo it kā sieviete rūpējas par savu dēlu un tai pat laikā nedomā par to – es nesaku, ka visas, bet tas ir princips, kas novērojams, jo vīriešu attieksme dažbrīd tiešām bezatbildība, ir neizprotama, bet kaut kur taču tā veidojas, kāds taču to veido, un tas ir mūsu pienākums – izdomāt, kā vislabākā veidā šo atbildības sajūtu ielikt, radīt, kopt, izcelt.

J: Ja uzturlīdzekļus (alimentus) no kāda no vecākiem nav iespējams piedzīt, tad uzturlīdzekļu garantijas fonds izmaksā uzturlīdzekļus samazinātā apjomā (30 lati bērniem līdz 7g.v., 35 lati – bērniem no 7 līdz 18 g.v.) Viegli redzēt, ka 30-35 lati mēnesī nesedz pat pusi no reālajām bērna audzināšanas izmaksām. Pašreizējā tiesu varas neefektivitāte nedod iespēju daudzām sievietēm tieši piedzīt uzturlīdzekļus no bērnu tēviem – un tad UGF ir vienīgā institūcija, kur meklēt materiālu atbalstu. Kā uzturlīdzekļu garantijas fonds, vai kāda cita institūcija pašreizējos krīzes apstākļos varētu rīkoties, lai šo situāciju labotu?

A: Redzi, tās būtu cīņas ar sekām – risināt šos jautājumus tikai garantijas fonda ietvaros, bet vērtību jautājums – ja vīrietis ir sevi cienošs un atbildīgs, tad nerūpēties par savu paša bērnu, daļiņu no sevis ir.. visai dīvaini, teiksim tā. Tātad, viens ir sakārtot šo lietu, lai sievietei, kurai ir nācies kļūt par māmiņu bērnam, kura tēvs nav pietiekoši atbildīgs, ir nodrošināts nepieciešamais minimums. Tur, manuprāt, varētu uzlikt daudz stingrākus ierobežojumus, ko šis bezatbildīgais vai vieglprātīgais vīrietis nedrīkst veikt – t.i. nekustamā īpašuma reģistrācija, vai nevar iziet, pieņemsim, tehnisko apskati, nu tādas lietas, ar kurām viņam ikdienā nāksies sastapties un ja viņš savu pienākumu nav izpildījis, tad viņam ir apgrūtināta dzīve. Tā būtu tāda iespēja, bet principā es saku, ka tas ir tomēr vērtību jautājums – bet arī ne tikai vīriešu atbildība, ir jādomā arī pašām sievietēm, kāpēc tas tā notiek, kāpēc tad viņas ir palikušas vienas, nu tad – vairāk izpratni meklēt, bet tas nāk tomēr no ģimenes, no skolas, lai šo vērtību – ja ir izveidota ģimene vai attiecības, kur rezultātā rodas bērns, tas uzliek pienākumu un attieksme ir jāmaina, nevis ‘’ ā nu nekas, var arī tā, nu redz, tie tur izšķīrās, visi šķiras, mēs te pašķīrāmies, nav šis – būs nākamais’’. Tāpēc es saku – sākumā vērtības un paralēli tam seku novēršana.

J: Kāpēc Saskaņas Centrs, neraugoties uz šovinistisko ideoloģiju, diezgan sekmīgi piesaista dažādu tautību cilvēkus – tostarp latviešus, savukārt NA panākumi šajā ziņā nav tik lieli?

A: Arī komunistiskā partija zināja, kā nopirkt cilvēkus ar dažādām metodēm – ar naudu, ar bailēm – kā tik nestrādā. Par SC atbildēt nevaru, bet ir skaidrs, ka lai kāds veselīgi domājošs latvietis dotos SC virzienā – tur ir jābūt kādai citai motivācijai, nevis izpratnei par to, kā labāk celt Latvijas valsti – latvisku valsti.

Dažādas NA iniciatīvas
J: Ar folkloras un tautas tradīciju mācīšanu skolās nereti nodarbojas entuziastu grupas un dažas privātas mācību iestādes, bet valstiskā līmenī tas diemžēl nenotiek. Vai NA ir paredzējusi tradicionālās kultūras plašāku iekļaušanu vispārējās izglītības sistēmā?

A: Labs jautājums, es pie izglītības sistēmas gluži nestrādāju, bet ar kultūras ministri ir pārrunāts, ka šāda programma būtu nepieciešama. Šobrīd gan ir atbalsts šīm kultūras kopām – skaidrs, ka nepietiekošā līmenī, jo mēs zinām, ka mūzikas skolas pasniedzējs saņem mazāku algu nekā vispārizglītojošo skolu pasniedzēji – tas jau ir nepieņemami. Mums ir tādi ģeniāli cilvēki, tādi mūziķi izauguši, ka, rēķinot uz to nelielo cilvēku daudzumu, kas ir latvieši, pasaules līmenī mēs esam absolūtā topā, tātad skaidrs, ka šis ir viens no virzieniem, kur caur skolu, caur folkloru, caur mūziku mēs veicinām patriotismu, piederības sajūtu savai zemei. Lai tas viss izdotos un lai koalīcijas partneri tam piekristu – pie tā jāstrādā.

J: Kādi likumdošanas akti un citi pasākumi vajadzīgi, lai mazākumtautību pirmsskolas iestāžu darbinieki būtu ieinteresēti veicināt valsts valodas apguvi jau bērnudārzā?

A: Ar likumu ir jāpieņem. Tas ir jānosaka – tā valstī ir pareizi, tā tam turpmāk būt! Protams, ka jāizskaidro, lai turpmāk nerastos nepareiza interpretācija, kā tas bija gadījumā ar mūsu iniciatīvu par pārējām uz valsts valodu visās vispārizglītojošās skolās, kad to pasniedza tā, ka tagad likvidēs mazākumtautību skolas. Gluži otrādi – mēs gribam šīs skolas padarīt tiešām par mazākumtautību skolām, kur bāze ir latviešu valoda, lai ir vairāk citu tautību – baltkrievu, ukraiņu, poļu skolas, bet bāze ir viena, jo valsts mums ir viena, kurai jābūt skaidram pamatam, un pamats ir latviešu valoda.

J: Un kā nodrošināt iespējas tieši šīm mazākumtautībām apgūt dzimto valodu/kultūru, lai nebūtu kā tagad, kad tas bieži vien notiek uz krievu valodas bāzes?

A: Tur jau ir tā problēma, ka poļu tautības bērns, kurš iet skolā ar krievu mācību valodu – kas tā ir par mazākumtautības izglītības programmu? Šo mazākumtautību kultūru, viņu identitāti un piederības sajūtu var stiprināt ar dzimtajā valodā veiktām nodarbībām, kas notiek vispārizglītojošajās skolās. Tas arī ir tas, ko būtu nepieciešams skaidrot, lai citu tautību cilvēki saprastu, ka tas nāk viņiem par labu, lai viņi apzinātos savu identitāti, nevis būtu tāda amorfa krievvalodīgo masa. Mums ir vajadzīgi kultūras cilvēki, kultūras tautas – tā ir krievu tauta, tā ir ukraiņu tauta, tā ir lietuviešu tauta, bet nevis amorfas masas – padomju cilvēki.

J: Ko darīt ar 2.pasaules kara piemiņas pasākumiem skolās un bērnudārzos? Jā, mums ir dažādi karavīru piemiņas datumi – un arī Valsts Prezidents reizēm satiekas ar abās frontes pusēs karojušajiem… Bet kā novērst to, ka arī latviskajā informācijas telpā nereti daudzina PSRS laiku propagandas štampus – runā par “atbrīvotājiem”, “Uzvaras dienu”, “Lielo Tēvijas karu”? Kādēļ okupācijas perioda historiogrāfija izrādījusies tik “lipīga”?

A: Tāpēc, ka joprojām mums ir bilingvālā izglītības programma, skolās, kur apmācības notiek krievu valodā, tiek izmantota pat literatūra, kura ir absolūti neatbilstoša Latvijas izpratnei par vēsturi – pats esmu piedalījies dažās stundās un redzējis to virzienu. Varbūt tāpēc, ka es biju klāt, tā stunda noritēja mazliet savādāk, bet nu, protams, ka ir arī viena daļa pasniedzēju, kuri nāk ar savu bagāžu vēl no padomju laikiem. Laiks to mainīs, bet ne tikai tikai laiks, tāpēc Izglītības ministrijā ir nepieciešami cilvēki, kas izprot, cik svarīgi ir veidot valsts patriotus, balstoties uz vēstures izpratni, jo tas atsaucas visnepiemērotākajos brīžos un visneiedomājamākā veidā, t.i. 9. maijs – nu kā var jaunieši iet ar tādu attieksmi, ar Krievijas karogiem, principā naidīgi noskaņoti pret Latviju. Problēma ir jārisina. Ja Izglītības ministrija būtu mūsu pārraudzībā, tad tas būtu viens no pirmajiem uzdevumiem, kas tiktu risināts, tāpat kā iepriekšējais, kur es teicu, ka ir svarīgi pamati, kas veido personības un krietnus cilvēkus.

J: Ir pieņemti ļoti daudz normatīvo aktu, kas ierobežo smēķēšanu publiskās vietās, bet reālajā dzīvē tie nestrādā. Ko var darīt, lai šo situāciju labotu?
A: Mans priekšlikums ir tāds – privātajam sektoram ļaut veikt vides sargu funkcijas. Nevis pašvaldības policijai, kurai nav laika un iespējams arī vēlēšanās. Arī pa automašīnas logu izmestie izsmēķi, nomestie papīrīši, nospļautais – tas viss ir jāieliek likumā, cik tas maksā… ja šobrīd pašvaldības noteikumos, kā nu kurā, pieci, desmit lati par šāda izsmēķa izmešanu – apmēram, nu ko tur iet papīrus smērēt… Pirmkārt, nosakām likumā, nosakām šīs samaksas lielākas un nododam to privātajiem. Protams, tur ir jābūt ļoti atlasītai izvēlei par to, kas var to veikt, tāpēc sodīšanas funkcijai nevajadzētu būt prioritātei – tikai, ja kāds ir galīgi nekaunīgs un veic to atkārtoti, bet visādi citādi mūsu mērķis ir padarīt, lai Latvija ir tīra, lai mūsu bērniem, ejot gar pieturu, nav jāosta izsmēķu dūmi. Manuprāt, šis ir viens no risinājumiem, jo normatīvie akti ir tiešām gana labi. Tas, kas būtu tikai cienīgi katram – ja kaut kas notiek ne tā, tad pieklājīgi aizrādīt. Tur, protams, var būt dažādas reakcijas, arī agresīvas, un tāpēc ir zināms risks, bet, ja cilvēks ir gana spēcīgs savā pašapziņā un labdabīgi noskaņots, nevis ar mērķi iet aizrādīt, apsaukājot vainīgo, tad es pats zinu, ka tas ļoti labi strādā – cilvēki tomēr ievēro šādas vēlmes.

J: Starp nesen noraidītajiem NA priekšlikumiem bija grozījumi Imigrācijas likumā – par uzturēšanās atļauju tirgošanu t.s. “investoriem” (nekustamo īpašumu uzpircējiem). Kādi būs mūsu turpmākie soļi šīs problēmas risināšanā?

A: Tas bija viens no jautājumiem, ko mēs sarunās ar Vienotību uzlikām kā mūsu prioritāti, kas obligāti jāatrisina koalīcijas ietvaros. Es par šiem investoriem jau esmu izteicies – tie nav investori, bet gan konkistadori, nekādu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai viņi nedod, to pat ir atzinusi Jūrmalas pilsētas pašvaldība, un vēl mākslīgi palielina nekustamā īpašuma vērtību, tādējādi pūšot kārtējo burbuli, un tā iespējas mūsu pašu pilsoņiem iegādāties īpašumus mazinās, bet tas, ka uzturēšanās atļaujas varētu saņemt personas, kuras iegulda reālā uzņēmējdarbībā ar konkrētām programmām cik viņiem jānodrošina darbavietas, pie tam, kādā laika periodā – pastāvīgi, nevis uz to brīdi, kad saņem piecu gadu uzturēšanās atļauju – tas ir ļoti pareizi. Tā nav nekur pasaulē, tur ir jābūt vairākiem nosacījumiem, kam jāizpildās, lai saņemtu šādu uzturēšanās atļauju. Mums ir svarīgi – ja pie mums atbrauc investors, tad lai tas ir kvalitatīvs investors.

J: Vai, Tavuprāt, Vienotība izrādīs lielāku pretimnākšanu šādos jautājumos, kas skar mūsu vēlētāju intereses, un kādas, Tavuprāt, būs turpmākās attiecības starp koalīcijas partneriem?

A: Kā jau vienmēr starp sadarbības partneriem, kuri nemaz nav draugi, attiecības vienmēr būs saspringtas, bet tā kā visiem ir savas intereses, kuras viņi vēlas realizēt, tad situācijā, kāda pēc koalīcijas krīzes izveidojusies, īstenībā mūsu sadarbības partneriem vairs nav variantu, un es ceru, ka viņi to respektēs, savukārt mēs ar pilnu pārliecību rezultātus panāksim.