Būšu atklāts, tāpēc sentimentāls un nedaudz metafiziķis. Ceļojums tuvojas finālam. Šo pēdējo nakti ekipāža pārlaiž Zilānu “Birzītēs”, ratnīcā, pie Mārtiņa Lazdāna, 8 km pirms Jēkabpils. Putenis nakšņo kopā ar saimnieka 26 zirgiem un naksniņā noteikti savā bērīšu valodā tiem bubinās par neparastā ceļojuma piedzīvojumiem.

Pagājusi arī Zemgales Parādnieka dzimšanas diena. Kad ar Imantu sazvanījāmies, fonā skanēja latviešu dziedāšana. Ceļojums skan. Tam jau ir sava atbalss. Ne banāla, kā standarta kampaņām, bet dzīva, kā senču stādītā senmežā. Meži – mūsu pēdējā valsts bagātība, ko draud zāģēt parādu dzēšanai. Vai vēl esam tik latviešu, cik vajadzīgs, lai nostātos katra dižāka koka priekšā un to nosargātu? Un abās Daugav’s malās… Nosargājot arī katru vēl dižu ideālu, iedvesmu, ticību, cerību… To, ka esam daudz labāki un stiprāki, kā domājam, pierāda arī šis ceļojums. Visas liecības ir tikai stipras, dzīvas un īstas.

Arī Jēkabpils, kas kopš seniem laikiem slavena Jēkabpils Dievmātes brīnumdarītāja svēttēla dēļ, Apskaidrošanas klosterī svinēs Dievmātes Aizmigšanas svētkus. Kvazimodo skriešiem nesa vajāto Esmeraldu, lai paslēptu Parīzes Dievmātes katedrāles tornī, saukdams: “Patvērums, patvērums…” Ir sajūta, ka viss ceļojums norisa zvaigžņu un mūsu dzīvju ceļa Apredzētāja noslēpumainajā patvērumā. Šodienas svētki Jēkabpilī apliecna, ka arī Dievmātes patvērumā.

Bet Jēkabpils šodien svinēs jauno Imantdienu – visu zemgaliešu pagodināšanai. Arī mēs piedalīsimies. Ticu, ka arī visi debesu pulki, kuru vidū tik daudz latviešu varoņu, dainojošu zemnieku, dižu dzejnieku un varenu valstsvīru.

Tik daudz Puteņa pēdu atstāts Zemgales ceļos, tik daudz pēdu mūsu un zemgaliešu sirdīs, tik daudz labu un cerīgu zīmju katrā notikumā, ka to visu kopā gribas nosaukt jaunā cerības vārdā – par ZEMGALĪBAS ZĪMI.

Virtuālās ekipāžas pilots
Kaspars

28.augustā 2010.gadā