Mani allaž aizrāvusi uguns – pārtapšanas un atdzimšanas stihija. Dzīvē, sabiedrībā, darbā. Atmodas pacēlums deva skaidru redzējumu par savu ceļu – tā 1990.gadā ar izcilību beidzu Rīgas 72. arodvidusskolu: mūrnieks-podnieks, kamīnlicējs. Vēlāk ieguvu arī Latvijas Amatniecības kameras Meistara diplomu.

Taču ar to, ka spēju kamīna muti salikt gludu kā spoguli, bija par maz. Nolēmu veidot kārtīgu uzņēmumu. Līdz ar domubiedriem nodibinājām SIA “AGNI”, kas no neliela biroja Kr.Valdemāra ielas dzīvoklī drīz vien pārtapa par plašu salonu Brīvības ielā, ar ražošanas telpām un būvtēlniecību. Lepojos, ka AGNI zīmols visos laikos ir bijis etalons augstākajai kvalitātei un tāds ir arī šobrīd, kad uzņēmumu jau 14.gadu izcili vada mans vecākais dēls. Mēdzu sacīt: gēni kopā ar smagu darbu sevi apliecina vienmēr.

Dzīvot tikai sev un savējiem neatbilst manai būtībai, tāpēc nopelnīto neieguldīju pils izbūvē, bet radīju ko jaunu, izveidojot arī slidenu lietu “Hokeja klubu AGNI”.

Kā mediķis, kas būvē kamīnus, vada būvniecības kompāniju ar interjera salonu, apsaimnieko savu nekustamo īpašumu un spēlē hokeju, tomēr līdz pilnībai gandarīts nekļuvu. Veidoju izsmalcinātākos kamīnus un dzīvojamās telpas individuāliem ļaudīm un ģimenēm, perfektāko vidi mājoklī, kurā tās īpašnieki varēja justies lieliski, taču… Manai Latvijai, brūču nekļuva mazāk, ap sirdi nekļuva siltāk un no hokeja fanu gavilēm prieks bija pārejošs. Izmalusies cauri padomju laiku pārkrievošanas dzirnavām, Latvija tika vērpta jaunā turbulencē, cittautiešu ieradums pretendēt uz otrā saimnieku lomu Latvijā nemazinājās. Savas ģimenes, savu bērnu bērnu kopējās mājas – latviešu valsti – vēlējos redzēt un veidot kā labāko vietu uz pasaules.

2006.gads ir pārmaiņu laiks. Iepazinos ar jauniešu kustības “Visu Latvijai!” līderi Raivi Dzintaru. Pazīšanās pamazām pārauga draudzībā un, kopējo ideālu iedvesmots, stājos Raivim līdzās, lai kopā cīnītos par Latviešu lietu. Abi kļuvām par “Visu Latvijai!” līdzpriekšsēdētājiem un kustība ne tikai pārtapa partijā, bet pilntiesīgi nostājās blakus nacionālās politikas veterāniem – partijai TB/LNNK. Kopīgi dibinājām Nacionālo apvienību “Visu Latvijai! -Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kas ar no jauna iedegtām ideālu lāpām devās politisko cīņu laukā, ienākot Saeimā.

Godaprāts un no tā izrietošais godīgums ir vispārējs princips kas ir manu pamatu stūrakmens. Un izvēloties rīcību vai vērtējumu – vienmēr sekoju savai gadu desmitos izkoptajai Augstākā Taisnīguma izjūtai – kā Latvietis, kā Tēvs un kā Cīnītājs.

Mana stihija – uguns – nosaka ne vien manu darba un cīņas sparu, mērķtiecību un prasīgumu pirmkārt jau pret sevi, bet arī manu privāto dzīvi. Jā – es neesmu ideāls, taču patiess, atklāts, atbildīgs un mīlošs. Viss ko daru, piedzīvoju un radu nāk no sirds un ar pilnu jaudu. 

Lepojos ar saviem 7 bērniem, ar katru – īpaši. Četri – Hārdijs, Anete, Imants un Rihards dzimuši manās vienīgajās laulībās, bet dēlu Helvi esam uzaudzinājuši kopā ar sievu – viņi jau lieli un dāvājuši mums 5 mazbērnus. Viens no viņiem, arīdzan Imants, ir mūsu valsts armijas kareivis. Jaunākie bērni – pirmsskolnieki Reinards un Adelīne ir nākuši pasaulē mīlestībā ar viņu mammu Litu. Ir, kas mani nosoda, ir kas “nesaprot” manas ģimenes locekļus, pārmet man… Viss, ko vēlos teikt – dod Dievs mums katram nodzīvot dzīvi pienācīgi, atbildīgi un vērtīgi. Ideāli ir augstāk stāvoši par paša izvēlēm – ideāli ir kopjami un sargājami, nepakārtojot vispārējus principus sev vai personīgai pieredzei. Tādēļ vienmēr esmu stingri iestājies par dabisku ģimeni un ģimenes augstākajām Vērtībām!

Pirms 12 gadiem kļuvu par zemgaliešu Uzticības personu Saeimā, kā Parādnieks Zemgalei. Šo uzticības parādu godprātīgi esmu atdarījis ar paveiktajiem darbiem. Jau pirmajā sasaukumā apzinājos latviešu valsts ilgtspējai svarīgāko jomu – demogrāfijas politiku – un uzņēmos tās virsvadību. Izveidoju Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisiju, bet vēlāk – 2016.gadā panākot Ekspertu Sadarbības platformas “Demogrāfisko lietu centrs” izveidi Ministru kabinetā.

Kopš vēsturiskā tā sauktā Nacionālās apvienības “Demogrāfijas ultimāta” 2012.gadā, kuru man bija tas gods izstrādāt ir paveikti daudz dažādi uzlabojumi ģimeņu ar bērniem atbalstam, un ja paveramies šo 10 gadu periodā atpakaļ, tad redzam ļoti nozīmīgas izmaiņas, kas pakāpeniski ieviestas ir kļuvušas par visiem pierastu lietu… Taču pirmais nozīmīgais solis bija tieši toreiz, kad panācām iespēju vecākiem līdz pat bērna pusotra gada vecumam pavadīt apmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā.

Visam pa starpu 2014.gadā absolvēju Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, kur tiesību zinātnes studiju programmā aizstāvēju diplomdarbu “Konstitūciju preambulu nozīme salīdzinošā kontekstā”, tobrīd jau aktīvi līdzdarbojoties mūsu Satversmes ievada daļas izstrādē.

Lai Nacionālās apvienības komandā varētu pilnībā realizēt manis izstrādāto ģimeņu atbalsta programmu “Māras solis” un Tautas ataudzes stratēģiju šodien startēju vēlēšanās uz 14.Saeimu Zemgalē. Tās būtība: ATJAUNOJAMIES! Mūsu kopīgais mērķis ir – lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu, būtu vairāk laimīgu ģimeņu, atbildīgu un par nākotni drošu vecāku!

Kā latvietis, kā tēvs un vectēvs šogad esmu devis arī savu kultūrpienesumu latviešu pašapziņas spēcināšanā – Ģimene dienā Džūkstes Pasaku muzejā dienasgaismu ieraudzīja Skyforger koncertā dzimis un izauklēts koncepts – multimediālā grāmata “Kurbads – latvju varoņstāsts”. Lepojos ar Komandu, kas šo manu ideju piepildīja.

Varenais zemgalietis Kārlis Ulmanis ir noteicis savu un visas latviešu valsts vispārējo uzstādījumu: “Mēs gribam, lai labklājība būtu mums apkārt pie visiem un būtu atrodama katrā mūsu zemes stūrītī, katrā mūsu iedzīvotāju mājā un mājas vietā”

Politikā esmu lai šo gribu piepildītu!

Manas saknes ir Zemgalē un Sēlijā – pa dažādiem atzariem esam nākuši no Kurmenes, no Dobeles Bēnes, Auru un Naudītes pagastiem, no Salgales pagasta un Bauskas puses, taču tieši Sēlija ir nozīmīga manis paša daļa, tai pieder mana sirds. Mana tēva tēva tēvs Kazimirs Paradņiks dzimis 1854.gadā Ilūkstes pusē, kā viens no ģimenes daudzajiem dēliem tika iesaukts cara armijā uz 25 gadiem… Par kalpošanu Krievijas impērijas kronim saņēma zemi ar nelielu koka māju Rīgā, Maskavas foršatē – un kopš tā laika, kad viņam kopā ar sievu Emīliju Bertu nāk pasaulē 6 atvases, mana dzimta kuplo Rīgā. 

Mani Zemgales apceļojumi, ieklausīšanās zemgaliešos un sēļos – darba rūķos un līdzcilvēkos, jauniešos un senioros snieguši ne vien īpašu izpratni, bet galvenais – tuvības sajūtu mūsu kopējai lietai. Arī devuši spēkus darīt! Tieši pateicoties kopdarbam – ieteikumiem, rosinājumiem, pārdomām, laba vēlējumiem un, jā, dažkārt arī pamatotai kritikai esmu varējis panākt rezultātu.  

Savās pirmajās televīzijas politiskajās debatēs Jelgavā 2010.gada augustā izaicināju Andri Šķēli uz kopīgu pārbaudi ar “melu detektoru”. Uz toreizējā PCTVL interfrontista uzdoto jautājumu par manu vīziju “minoritāšu skolu tālāku attīstībai” atbildēju šobrīd jau visiem pašsaprotamo un nu jau faktiski panākto: “…nekādas attīstības, latviešu skolas jāattīsta un visiem ir jāmācās latviešu skolās, tas taču ir elementāri”. Taču todien debates iesāku ar savu motivāciju kandidēšanai Zemgalē: 

“Manas saknes ir šeit Zemgalē. Esmu nācis lai atdotu parādu – esmu Imants Parādnieks – parādnieks Zemgalei, Latvijai, par to ka esmu latvietis. Esmu parādnieks saviem bērnu bērniem zemi ar kuru lepoties un nāku valsts pārvaldīšanā, lai atgrieztu īsteno lietu kārtību, kas latviešiem vēl sentēvu noteikta – kārtību, kurā Pienākums ir pirms tiesībām, kur saturs ir svarīgāks par formu, kur kopīgās intereses stāv pāri personīgajām, kur darba tikums ir vērtība pats par sevi, un kur pamatu pamatā ir nevis izdevīgums, bet Goda kodekss!”

Tā tas bija toreiz un tā  bijis visu šo laiku. Daudz ko ir izdevies piepildīt, taču ceļš uz pilnību ir mūžīgs. Par to iestājos tagad un arī vienmēr nākotnē.