Ceļojums

Pirms došanās Zemgales ceļos


Mani vienmēr valdzinājušas senas lietas. Cik sena ir uguns un cik sen cilvēki sākuši cīņu, lai pār to valdītu, tik sens ir arī pavarda jēdziens. Pavards ir tas siltais kodols, ap ko pamazām auga istaba, nams, pagalms, ciems, pilsēta. Lai cik lielas vai mazas ir tautas un valstis, visu to pamatā bijis siltuma kodols – pavards, ap kuru pulcēties saimei. Visskaistāko grāmatu par latviešu dzīvesziņas un saimniekošanas harmoniju uzrakstījis Edvarts Virza. Imants Ziedonis viņa darbu “Straumēni” novērtējis kā eposu par mājām. Latviešiem ir divi eposi – varoņeposs “Lāčplēsis” un eposs par mājām “Straumēni”. Lai kaut nedaudz pietuvotos laikiem un vietām, kuros šo kārtību bija vērojis un no saviem senčiem mantojumā saņēmis ne tikai Edvarts Virza, bet mūsu priekšteču paaudžu paaudzes, nolēmu nesēsties vis pie limuzīna stūres, bet ņemt rokās īstus grožus un pie zemgaliešiem doties īstā pajūgā – atjaunotos atsperratos.

Vēl pirms pāris nedēļām tie bija veci un senuma maliņā nostumti, taču nu jau tie atkal mēro mana ceļojuma pie cilvēkiem pirmos Zemgales ceļus. Rati piedzīvojuši atjaunotni. Ticu, ka tādu piedzīvos arī mūsu valsts, ja visi latvieši sapratīsim, ka atkal ir pienācis pēdējais laiks pulcēties ap tautas kodolu – mūsu senču glabāto un loloto dzīvesziņas un saimniekošanas kultūras pavardu, lai piedzīvotu arī savas valsts atjaunotni.

Aizvien ātrāku limuzīnu ātrumā traucamies viens otram garām. Nav laika – kredīti, darbs, bezdarbs, citas rūpes, parādi, parādi… Bet ja nu laiks vēl ir? Sava zeme mums taču vēl ir, sava valsts arī. Nolēmu to pārbaudīt un, lai nepatrauktos jums garām, braukt lēni lēni un bieži piestāt, lai parunātu, paklausītos un kopā padomātu. Man ir laiks. Turklāt arī es esmu parādnieks. Un ne tikai bankai, bet vispirms savai Tēvzemei, kurā Dievs man devis dzīvi un laiku darīt visu to labo, ko darījuši mani senči, kļūdami par īstiem latviešiem.

Sirds pavarda iesildīšanai kāds citāts no “Straumēniem”:

«Straumēnu saimnieks bija pusmūža vīrs, un kā priedes vai bērzi vienā mežā aug taisni uz debesīm, vēju neizlocīti, tā arī viņš bija audzis vecu paradumu, ticējumu un zināšanu biezoknī, un nekāda vēsma viņu nebija noliekusi sānis no parastās gaitas. Visas tās īpašības, kas piemita citiem viņa pagasta saimniekiem, piemita arī viņam, tikai stiprāk izteiktas. Viņš nebija tik dievticīgs, lai viņu varētu saukt par svētuli, ne arī tik mantkārīgs, lai viņu varētu dēvēt par skopuli. Savus pienākumus pret Dievu viņš izdarīja tikpat kārtīgi kā savus maksājumus muižai, no kuras tikai nesen viņš bija vaļā ticis. Tā viņš darbojās savās mājās un ārpus tām, mīlēdams apaugt ar visu, ko varēja dot viņa lauki. Un grūti toreiz arī bija iestigt kādā galējībā, jo visas mājas bija it kā sasietas ar vienu ķēdi, un ikviens ticēja apkārtējo lietu nemainībai un mūžībai, un celiņi, kas krustoja mājas pagalmu, likās tikpat neiznīcīgi kā Putnu Ceļš, kas naktīs krustoja debesu velvi. Kaut gan Straumēnu saimniekā bija savienoti visi apkārtnes tikumi un netikumi, viņš nevienam no tiem nedeva pārsvara, un tādā kārtā tie svaru kausi, kas ir likti ikvienā cilvēkā, viņā atradās pastāvīgā līdzsvarā. Viņa nosvērto spriedumu dēļ viņu visi cienīja tāpat kā viņa zirgu, ar ko tas jāja vai izbrauca.»

Parādnieks Zemgalei jeb vienkārši Imants

2010.gada 7.augustā

paradnieks_web_baneris_readmore

  • Pastāsti citiem:
  • Draugiem
  • Twitter
  • Facebook

Par Imantu

Par Zemgales ceļojuma galapunktu kļuva Saeima. Par to, pateicībā visiem, kas mani atbalstīja vēlēšanās, paklanos līdz Tēvzemei. PalDievs.

Lasīt vairāk »

Programma

Nacionālajā apvienībā jaunības degsme un ideāli apvienojušies ar pieredzi politikā.

Lasīt vairāk »

Kandidāti Zemgalē