Zemgales Parādnieka 1.video

Zemgales Parādnieka 1.video

Kad biju sācis dzīvot ar ideju par romantisko ceļojumu pajūgā, sirds pildījās ar priecīgām nojausmām, bet prāts bija aizņemts ar gatavošanos – ratu restaurāciju, krekla darināšanu, zirga izvēli, maršruta plānošanu. Gatavošanās laikā biju tas, kas parasti biju Rīgā, pilsētā, ierastajās uzņēmuma un partijas «Visu Latvijai» rosmēs. Viss tā darbīgi un svinīgi. Arī izbraukšana no Tērvetes notika Zemgales svētku pasākuma pacilātībā. Tas viss likās kā spārni. Taču… Pēc pirmajām pajūgā pavadītajām dienām, pēc pirmajiem sastapto zemgaliešu stāstiem, pēc dzīves, kuru mīlēju, bet no kuras tomēr biju tik tālu, sapratu, ka tie pirms tam nemaz vēl nebija mani spārni.

Šīs nakts pa augusta dzidrajiem zvaigžņu ceļiem mani ieved ceļojuma 7.dienā. Rakstu jau mazliet aizmidzis, taču dīvainas sāpes liek pakavēties nomodā un šim video līdzi iedot arī vārdus. Engurē lūžņos griež kuģus. Kuģi bija zvejnieku spārni. Zvejnieki pie mums vairs jūrā nelidos. Varbūt tāpēc kaijas jau pasen pārcēlušās uz Getliņiem? Arī taču atkritumu lauks, līdzīgs bijušajām ostām un ostiņām, kur rūsējošāko zvejas gulbju kakliem piespriež giljotīnas. Atvainojos par smagnējo vārdu, bet, caurpārdzīvojotto visu, aizvien vairāk jūtos kā no ligzdas izkritis putnēns. Ne vairs kā tas ērglis, kas no Rīgas augstumiem bija savēcinājies lidojumam. Mani īstie spārni tikai tagad sāk augt. Un sāp nevis lāpstiņu apvidū, bet te – sirdī. Sāp par to, cik ļoti visi kopā esam ļāvuši pārvērst savu zemi un sevi.

Bet tas tikai tā kopumā, tā neaptverami plaši apcerot situāciju. Viss konkrētais modina cerību aiz cerības. Katrs sastaptais cilvēks ir mans skolotājs. Es mācos ticēt uz izturēt tā, kā izturējis Pīra kungs, kas padsmit gadus nodzīvojis reālā šķūnītī, lai tikai palīdzētu atdzīvoties sava tēva zemītei. Līdz tam viņš pats bija mitis standarta dzīvoklī, taču iespēja atgūt tēva zemi – Tēvzemi – viņam deva spēku atsacīties no visām ērtībām. Un Pīra kungs izturēja. Viņa saimniecība zeļ. Par viņu runā plašā apkaimē. Ja vēl kādi no mums tā varētu.

Stāsts nav un nebūs par Pīra kungu vien. Drīzāk tas ir “Pīra faktors”, kas vēl ir tik neticami spēcīgs latviešu lauku ļaudīs, ka līdzās cerībai manī mostas arī ticība. “Pīra faktors” palīdz augt maniem īstajiem spārniem, kuros pacelties ne tikai man, bet arī manai Tēvzemei.

Tuvojas rudens un dzērves kārtosies kāšos, lai lidotu vienā virzienā – uz precīzi zināmajām siltajām zemēm. Arī mēs kārtosimies kāšos, lai dotos vēlēšanu urnu virzienā, jo arī gribam nokļūt siltākā zemē par to, ko 20 gados Latvijas postītāji atsaldējuši. Cik būs šo kāšu? Un vai tajos kārtojamies mēs – latvieši paši, vai apzināti, nežēlīgi un par nenormālām naudām zināmi kāsēji mūs kāšos kārto? Cik četrgades vēl ļausimies viņu ruletei ar mūsu nāciju un mums vienīgo Latviju, balsodami par apdullinošu kampaņu ģēniju produktiem, bet ne paši par mums visiem latviešiem kopējo dzīvi?

Es zinu, ka mana partija ir vienīgā ideālistu partija pasaulē. Kaut tajā pasaulē, kurā dzīvo mani vistuvākie ļaudis – manu tēvu tēvu pēcteči LATVIEŠI, kuri joprojām ir mūsu gods un kuru priekšā man ir kauns.

Aizmiegošais Imants, kam pat pasē iemūžināts, ka Parādnieks