Kad biju sācis dzīvot ar ideju par romantisko ceļojumu pajūgā, sirds pildījās ar priecīgām nojausmām, bet prāts bija aizņemts ar gatavošanos – ratu restaurāciju, krekla darināšanu, zirga izvēli, maršruta plānošanu. Gatavošanās laikā biju tas, kas parasti biju Rīgā, pilsētā, ierastajās uzņēmuma un partijas «Visu Latvijai» rosmēs. Viss tā darbīgi un svinīgi. Arī izbraukšana no Tērvetes notika Zemgales svētku pasākuma pacilātībā. Tas viss likās kā spārni. Taču… Pēc pirmajām pajūgā pavadītajām dienām, pēc pirmajiem sastapto zemgaliešu stāstiem, pēc dzīves, kuru mīlēju, bet no kuras tomēr biju tik tālu, sapratu, ka tie pirms tam nemaz vēl nebija mani spārni.

Šīs nakts pa augusta dzidrajiem zvaigžņu ceļiem mani ieved ceļojuma 7.dienā. Rakstu jau mazliet aizmidzis, taču dīvainas sāpes liek pakavēties nomodā un šim video līdzi iedot arī vārdus. Engurē lūžņos griež kuģus. Kuģi bija zvejnieku spārni. Zvejnieki pie mums vairs jūrā nelidos. Varbūt tāpēc kaijas jau pasen pārcēlušās uz Getliņiem? Arī taču atkritumu lauks, līdzīgs bijušajām ostām un ostiņām, kur rūsējošāko zvejas gulbju kakliem piespriež giljotīnas. Atvainojos par smagnējo vārdu, bet, caurpārdzīvojotto visu, aizvien vairāk jūtos kā no ligzdas izkritis putnēns. Ne vairs kā tas ērglis, kas no Rīgas augstumiem bija savēcinājies lidojumam. Mani īstie spārni tikai tagad sāk augt. Un sāp nevis lāpstiņu apvidū, bet te – sirdī. Sāp par to, cik ļoti visi kopā esam ļāvuši pārvērst savu zemi un sevi.

Bet tas tikai tā kopumā, tā neaptverami plaši apcerot situāciju. Viss konkrētais modina cerību aiz cerības. Katrs sastaptais cilvēks ir mans skolotājs. Es mācos ticēt uz izturēt tā, kā izturējis Pīra kungs, kas padsmit gadus nodzīvojis reālā šķūnītī, lai tikai palīdzētu atdzīvoties sava tēva zemītei. Līdz tam viņš pats bija mitis standarta dzīvoklī, taču iespēja atgūt tēva zemi – Tēvzemi – viņam deva spēku atsacīties no visām ērtībām. Un Pīra kungs izturēja. Viņa saimniecība zeļ. Par viņu runā plašā apkaimē. Ja vēl kādi no mums tā varētu.

Stāsts nav un nebūs par Pīra kungu vien. Drīzāk tas ir “Pīra faktors”, kas vēl ir tik neticami spēcīgs latviešu lauku ļaudīs, ka līdzās cerībai manī mostas arī ticība. “Pīra faktors” palīdz augt maniem īstajiem spārniem, kuros pacelties ne tikai man, bet arī manai Tēvzemei.

Tuvojas rudens un dzērves kārtosies kāšos, lai lidotu vienā virzienā – uz precīzi zināmajām siltajām zemēm. Arī mēs kārtosimies kāšos, lai dotos vēlēšanu urnu virzienā, jo arī gribam nokļūt siltākā zemē par to, ko 20 gados Latvijas postītāji atsaldējuši. Cik būs šo kāšu? Un vai tajos kārtojamies mēs – latvieši paši, vai apzināti, nežēlīgi un par nenormālām naudām zināmi kāsēji mūs kāšos kārto? Cik četrgades vēl ļausimies viņu ruletei ar mūsu nāciju un mums vienīgo Latviju, balsodami par apdullinošu kampaņu ģēniju produktiem, bet ne paši par mums visiem latviešiem kopējo dzīvi?

Es zinu, ka mana partija ir vienīgā ideālistu partija pasaulē. Kaut tajā pasaulē, kurā dzīvo mani vistuvākie ļaudis – manu tēvu tēvu pēcteči LATVIEŠI, kuri joprojām ir mūsu gods un kuru priekšā man ir kauns.

Aizmiegošais Imants, kam pat pasē iemūžināts, ka Parādnieks

Ceļojumā safilmētais materiāls ir pēdējo 20 gadu laikā viens no unikālākajiem Latvijas īstenību dokumentējošajiem materiāliem un tā nozīme daudzkārt pārsniedz pirekšvēlēšanu kampaņas šauros rāmjus. Es, galvaspilsētas uzņēmējs, sastapos ar reālu zemgaliešu dzīvi laukos jeb provincē. Gūtā pieredze, satiktie ļaudis, visu iespaidu summa un pieredze iepazīstināja mani ar Latviju daudz daudz dziļāk un lika to iemīlēt daudz daudz stiprāk.

Mani vienmēr valdzinājušas senas lietas. Cik sena ir uguns un cik sen cilvēki sākuši cīņu, lai pār to valdītu, tik sens ir arī pavarda jēdziens. Pavards ir tas siltais kodols, ap ko pamazām auga istaba, nams, pagalms, ciems, pilsēta. Lai cik lielas vai mazas ir tautas un valstis, visu to pamatā bijis siltuma kodols – pavards, ap kuru pulcēties saimei. Visskaistāko grāmatu par latviešu dzīvesziņas un saimniekošanas harmoniju uzrakstījis Edvarts Virza. Imants Ziedonis viņa darbu “Straumēni” novērtējis kā eposu par mājām. Latviešiem ir divi eposi – varoņeposs “Lāčplēsis” un eposs par mājām “Straumēni”. Lai kaut nedaudz pietuvotos laikiem un vietām, kuros šo kārtību bija vērojis un no saviem senčiem mantojumā saņēmis ne tikai Edvarts Virza, bet mūsu priekšteču paaudžu paaudzes, nolēmu nesēsties vis pie limuzīna stūres, bet ņemt rokās īstus grožus un pie zemgaliešiem doties īstā pajūgā – atjaunotos atsperratos.

Vēl pirms pāris nedēļām tie bija veci un senuma maliņā nostumti, taču nu jau tie atkal mēro mana ceļojuma pie cilvēkiem pirmos Zemgales ceļus. Rati piedzīvojuši atjaunotni. Ticu, ka tādu piedzīvos arī mūsu valsts, ja visi latvieši sapratīsim, ka atkal ir pienācis pēdējais laiks pulcēties ap tautas kodolu – mūsu senču glabāto un loloto dzīvesziņas un saimniekošanas kultūras pavardu, lai piedzīvotu arī savas valsts atjaunotni.

Aizvien ātrāku limuzīnu ātrumā traucamies viens otram garām. Nav laika – kredīti, darbs, bezdarbs, citas rūpes, parādi, parādi… Bet ja nu laiks vēl ir? Sava zeme mums taču vēl ir, sava valsts arī. Nolēmu to pārbaudīt un, lai nepatrauktos jums garām, braukt lēni lēni un bieži piestāt, lai parunātu, paklausītos un kopā padomātu. Man ir laiks. Turklāt arī es esmu parādnieks. Un ne tikai bankai, bet vispirms savai Tēvzemei, kurā Dievs man devis dzīvi un laiku darīt visu to labo, ko darījuši mani senči, kļūdami par īstiem latviešiem.

Sirds pavarda iesildīšanai kāds citāts no “Straumēniem”:

«Straumēnu saimnieks bija pusmūža vīrs, un kā priedes vai bērzi vienā mežā aug taisni uz debesīm, vēju neizlocīti, tā arī viņš bija audzis vecu paradumu, ticējumu un zināšanu biezoknī, un nekāda vēsma viņu nebija noliekusi sānis no parastās gaitas. Visas tās īpašības, kas piemita citiem viņa pagasta saimniekiem, piemita arī viņam, tikai stiprāk izteiktas. Viņš nebija tik dievticīgs, lai viņu varētu saukt par svētuli, ne arī tik mantkārīgs, lai viņu varētu dēvēt par skopuli. Savus pienākumus pret Dievu viņš izdarīja tikpat kārtīgi kā savus maksājumus muižai, no kuras tikai nesen viņš bija vaļā ticis. Tā viņš darbojās savās mājās un ārpus tām, mīlēdams apaugt ar visu, ko varēja dot viņa lauki. Un grūti toreiz arī bija iestigt kādā galējībā, jo visas mājas bija it kā sasietas ar vienu ķēdi, un ikviens ticēja apkārtējo lietu nemainībai un mūžībai, un celiņi, kas krustoja mājas pagalmu, likās tikpat neiznīcīgi kā Putnu Ceļš, kas naktīs krustoja debesu velvi. Kaut gan Straumēnu saimniekā bija savienoti visi apkārtnes tikumi un netikumi, viņš nevienam no tiem nedeva pārsvara, un tādā kārtā tie svaru kausi, kas ir likti ikvienā cilvēkā, viņā atradās pastāvīgā līdzsvarā. Viņa nosvērto spriedumu dēļ viņu visi cienīja tāpat kā viņa zirgu, ar ko tas jāja vai izbrauca.»

Parādnieks Zemgalei jeb vienkārši Imants

2010.gada 7.augustā